Šodien tiek svinēta Vecvecāku diena dažās Latīņamerikas un Spānijas valstīs, padarot to par sakritīgu ar katoļu liturģiju, kas tiek pieminēta Jēzus vecvecāku Joaquin un Ana svētajiem. Turklāt ANO svin 1. oktobri Starptautiskā vecāka gadagājuma cilvēku diena, diena, kurā kopumā tiek pieminēti visi vecāka gadagājuma cilvēki.
Neatkarīgi no tā, vai tas notiek vienā vai otrā datumā, ir skaidrs, ka vecvecāki ir būtisks priekšmets bērnu dzīvē un tāpēc viņiem pienākas piemiņas diena kalendārā.
Vecvecāki, kad maģija piepildās
Skolas vasaras brīvdienas liek vecākiem žonglēt bērnus. Tikai nedaudzas ir ģimenes, kurās abi vecāki var apvienot bērnu aprūpi, pārmaiņus pavadot paši savus atvaļinājumus, un vecvecāki bieži vien šādos gadījumos spēlē galveno lomu.
Katru dienu šajos datumos es tiekos vecvecāki parkos vai lielveikalos, kas rūpējas par mazbērniem. Vecvecāki vienmēr smaida, kuri, šķiet, aizmirst nogurumu, kas nāk ar gadu svaru.
Kad es redzu, kā mani bērni bauda savus vecvecākus un viņu vecvecākus, es domāju, ka viņiem tiešām ir paveicies - gan viens, gan otrs. Un es zinu, ka kādu dienu mani mazie viņi novērtēs dārgo dāvanu, ko dzīve viņiem ir piešķīrusi.
Jo, kad mans bērns apsēžas uz vectēva ceļgaliem, laiks apstājas. Abi skatās viens uz otru ar to savstarpējo apbrīnu, kuru ir grūti aprakstīt, un sākas maģija. Vārdu, mūžīgu stāstu un gudrības burvība, ko izdodas sabojāta balssMaģija, kas hipnotizē manu dēlu, klausoties un pārņemot bērnības pārdzīvojumus, kas notika pirms vairākām desmitgadēm. Bērnība, kurā nebija mobilo ierīču, planšetdatoru vai daudzos gadījumos televizora.
Un mans bērns izliekas uzacis un klausoties plaši atver acis. Un es vēroju ainu no attāluma, baidoties tuvoties nesalauž to īpašo halo, kas pārpludina istabu.
Pēc brīža prātīgu vārdu klusums ir devis ceļu a nevaldāma spēle, kas raksturīgāka diviem jauniem zēniem Tas ir vectēvam un mazdēlam. Gan guļot uz zemes, gan dejojot, spēlējot iedomātu bungu, vai sitot bumbu.
Kur gadu gaitā ir izliekušās kaula hroniskās sāpes vai nogurums? Atkal maģija! Maģija, kas rodas tikai tad, ja vecvecāki un mazbērni spēlē kopā.
"Mammu, tēti, kur ir tavi vecvecāki?" - mans bērns mums jautā. Un tad es to saprotu vecvecākiem vajadzētu būt mūžīgiem un ka visiem pasaules bērniem vienmēr vajadzētu būt iespējai tos izbaudīt; par viņa gudrību, mērenību un pacietību.
No tām vecajām rokām, kuras nekad neatlaidīs vaļā. No tām acīm, kas paslēptas zem nomirgušajiem plakstiņiem, kuras nekad tās nezaudēs. No tām nogurušajām kājām, kuras nekad nenogurs, aizvedot tās pastaigā, vai arī no tā klusinātā balss, kas spēcīgi parādīsies, lai stāstītu stāstus vai dziedātu smieklīgas dziesmas"Mūsu vecvecāki dzīvo zvaigznēs. Liekas, ka viņi ir tālu, bet to nav. Viņi nekad neaizbrauc." - Un mans bērns ir pārsteigts. Maģija atkal! Jo tikai vectēvs spēj iedegt zvaigzni un iznes viņu gaismu pa logu, lai turpinātu pavadīt no mazotnes un, neraugoties uz laiku, viņu mazbērnus.
Fotogrāfijas | iStock
