Manā skatījumā tas ir nedaudz izdarīts matiņu secinājums, vai, pieņemsim to sakot, pārāk relatīvs.
Jebkurā gadījumā tas nav pirmais pētījums, kas sasaista mazuļa lielumu dzimšanas brīdī ar garīgo veselību pieaugušā vecumā. Acīmredzot tas, kā mēs piedzimstam, mūs var ietekmēt vairāk, nekā domājam.
Pagājušajā mēnesī Elda pastāstīja par pētījumu, kurā teikts, ka mazi zīdaiņi piedzimstot pieaugušā vecumā biežāk cieš no depresijas vai trauksmes.
Tagad ir jauns, ko izstrādājuši zviedru pētnieki un publicēts Epidemioloģijas un sabiedrības veselības žurnāls, to atklāj augļa augšanas paradumi noteiktā veidā varētu ietekmēt pašnāvības uzvedību, kļūstot par pieaugušajiem.
Saskaņā ar rezultātiem mazuļi ar mazu augumu (mazāku par 47 cm) bija vairāk pakļauti pašnāvībai, gan vardarbīgi, gan nevardarbīgi, neatkarīgi no sasniegtā auguma kā pieaugušie.
Viņi, salīdzinot ar citiem mazuļiem, kas dzimuši ar atbilstošu augumu, vardarbīgi izdara pašnāvību vairāk nekā divas reizes. Tas varētu kļūt satraucoši, ņemot vērā priekšlaicīgu zīdaiņu skaita pieaugumu, tātad mazu izmēru un svaru.
Izskaidrojums varētu būt serotonīns, centrālais neirotransmiters ar ļoti nozīmīgu lomu garastāvoklī, trauksmē, izziņas funkcijās utt. Ja priekšlaicīgi dzimuši, šie līmeņi ir zemāki par normālo līmeni, kas varētu veicināt agresiju, depresiju un pat pašnāvniecisku izturēšanos.
Par šīm lietām runāt ir briesmīgi, un kā es sākumā teicu diezgan absurdi. Šāda veida pētījumi ir statistiski, un mēs nekādā veidā negrasāmies vecākus satraukt, izplatot viņus.
Tomēr, lai atrastu kāda jēga tam, ko apstiprina šāda veida pētījumi, tas nozīmētu, ka, lai arī cilvēka piedzīvotie personīgie apstākļi būtu tādas situācijas cēlonis, kas ierobežo kā cilvēka dzīvību, šis trūkums vai “izgāšanās” Maziem zīdaiņiem varētu būt arī kāda saistība ar pašnāvību.
Šajā sakarā mēs turpināsim zinātnisko pētījumu gaitu, lai noskaidrotu, vai tie sniedz pārliecinošāku informāciju.
