Kopš biju māte, man ir bijis daudz jaunu nodarbību un nodarbību, kuras nodzīvoju tikai līdz brīdim, kad tev ir bērni. Arī es esmu daudz domājis par dažām lietām dzīvē, kuras es mēdzu nepievērst tik daudz kā svarīgas vai nepievērsu tām īpašu uzmanību.
Rakstot, pētot un daloties ar mātišķību, lielāko daļu laika to daru, domājot par sevi kā “māti”. Bet šodien es gribu veltīt dažus pateicības vārdus citai mātei: manai (un tām, kuras lasa šo rakstu). Jo Lai arī mums ir savi bērni, patiesība ir tāda, ka mums vienmēr būs vajadzīga māte.
Es tagad saprotu, mamma
Kad es biju jaunāka un vēl nebiju kļuvusi par māti, man noteikti nebija ne mazākās nojausmas, kas tam bija paredzēts, daudz mazāk zināju, ka varu piedzīvot tik daudz jūtu un sajūtu, ka nekad agrāk nebiju dzīvojis. Bet Viņi to saka labi: jūs sapratīsit, kad jums būs bērni.
Zīdaiņos un vairāk es neesmu, un es arī nevēlos būt tāda pati kā pirms bērnu piedzimšanas Un jā, tagad, kad esmu mamma un Es beidzot esmu kurpēs, kas ir ļoti līdzīgas tām, kādas man bija kādreiz māte, Es varu saprast visas tās lietas, kuras tajā laikā nezināju vai vērtēju. Vai arī es tos vērtēju, bet ne tādā pašā veidā kā es tagad.
Tagad es saprotu, ka šī mīlestības sajūta, kas man ir tik liela, un ka es piedzimu tajā brīdī, kad kļuvu par māti, arī viņa to ir izjutusi un jutīs arī turpmāk. Tādā pašā veidā tagad es saprotu, kā un kāpēc, neskatoties uz visu, ko esam dzīvojuši, gan labos, gan sliktos, viņa joprojām ir man blakus. Atbalsta mani, uzklausa mani, mīl. Un par to šodien es gribu teikt: paldies.
Paldies mammai
Kopš bērnības jūs rūpējāties par mani un paņēmāt mani aiz rokas. Jūs man parādījāt visas lietas, kas man jāapgūst, un jūs mani esat mīlējis bez ierunām. Jūs esat bijis kopā ar mani katrā manā dzīvē svarīgā, pozitīvā, negatīvā, skumjā un laimīgā brīdī. Un Es zinu, ka tu būsi mūžīgi.
Es vairs neesmu ne meitene, ne pusaudze. Es esmu pieauguša sieviete, kurai pat jau ir sava meita. Jau vairākus gadus jūs un es neesam dalījušies vienā jumtā, man ir pienākumi kā pieaugušajam un mātei, un var teikt, ka es jau esmu izvēlējusies savu ceļu un izveidojusi savu dzīvi. Bet, neskatoties uz visu to, es joprojām esmu jums vajadzīgs.
Man ir vajadzīga mana māte, jo neatkarīgi no tā, cik veca esmu vai cik tālu mani ved ceļi, kurus nolemju veikt, meita viņai vienmēr būs vajadzīga. Kā to nedarīt, ja māte ir tā, kas pirmajās mūsu dzīves desmitgadēs mums dod dzīvību, siltumu, pajumti un mīlestību?
Es zinu, ka mums bija savi sarežģītie posmi, kuros mēs varbūt nebijām tik tuvu. Mums bija diskusijas un atšķirības pārmaiņās, kuras katra no tām dzīvo atbilstoši dzīves posmam, kurā mēs atradāmies. Bet par spīti visām šīm izmaiņām un visām šīm atšķirībām, šeit mēs esam. Šeit jūs esat
Šodien ir sievietes dzimšanas diena, kura man deva dzīvību. Mammu, es beidzot visu saprotu. Paldies, ka turpinājāt maniem 32 gadiem turpināt patvērumu savās mājās un rokās, kad man tā vajadzīga. Un paldies par to, ka esat vecmāmiņa, kura seko visām mazmeitu trakajām lietām. Jūs zināt, ka viņi jūs mīl un dievina. Felices 64 #documentingmotherhood #momblogger #mommyblog #honestmotherhood #joyfulmamas #motherhoodsimplified #mytinytribe #cameramama #clickinmoms #momswithcameras #mamafeliz #maternidadreal #madresreales #thehappynow #momlifestyle #happymama #motherhoodinspired #momsthatblog #bloggermama #momblog #instamama #igmotherhood #mamamexicana mamámillennial # # unamamámillennial #grandma #grandmamma #grandmotherslove #grandmalove
Varētu domāt, ka jūtos pieauguša, man vairs nav vajadzīga mana māte. Galu galā es jau esmu pietiekami neatkarīgs, nobriedis un atbildīgs, lai pats pieņemtu lēmumus par to, kā rīkoties un kā vadīt savu dzīvi. Tomēr mamma vienmēr būs mamma.
Un uz Kaut arī es jau esmu pilngadīgs un esmu mamma, man joprojām (un arī turpmāk) man būs vajadzīga jūs, mamma, gan klātienē, gan emocionāli. Personīgi, kā arī no tā, ko esmu redzējis kopā ar citiem draugiem manā vecumā vai nedaudz vecākiem, es domāju, ka visām sievietēm tie joprojām būs nepieciešami.
Mēs esam precējušies vai neprecējušies, ar bērniem vai bez bērniem neatkarīgi no tā, vai mūsu dzīve izrādās, viņa vienmēr būs mūsu māte, un mēs viņai vienmēr būsim mazās meitas. Un, protams, tas pats notiek ar vīriešiem, bet it īpaši tiem no mums, kuri kļūst par mātēm, mēs beidzot saprotam un izjūtam tik daudz lietu, ko viņa pati kādā brīdī piedzīvoja.
Zīdaiņiem un vairāk es atceros savu māti, kad biju maza: veltījums mammām ar 11 dēlu un meitu liecībāmPar visu to un tāpēc, ka tagad es beidzot saprotu tik daudzas lietas, pat 32 gadu vecumā tas joprojām ir balsts manā dzīvē, un es zinu, ka jūsu mājās vienmēr būs vieta man. Neatkarīgi no tā, vai tuvi vai tālu, atbalstot mani personīgi vai pavadot mani emocionāli, viņa nekad nebeigs būt māte.
Tāpēc paldies mammai. Jo pat pēc daudziem gadiem, pēc tik daudz pieredzes, tik daudziem kāpumiem un kritumiem, tik daudziem pagriezieniem mūsu dzīvē un tik daudziem pārsteigumiem šajā piedzīvojumā, ko sauc par maternitāti, Jūsu rokas man ir patvērums, un sirds turpina man dot mīlestību, ko saviem bērniem var dot tikai māte.
