Esmu redzējis kādā Kubas publikācijā rakstu, kurā daudz tiek pievērsta mana uzmanība par to, cik grūti Kubā ir zīdainim būt rakstam, kas nepieciešams, piemēram, gultiņai, kur gulēt.
Tas mani atstāja iesaldējušos, jo dažreiz mēs nepārstājam domāt par lietām, kuras mēs uzskatām par būtiskām mūsu bērnu aprūpei, kamēr citās pasaules vietās viņi tiek uzskatīti par īstu greznību.
Kubā būtisks raksts zīdainim tāds, kāds tas ir Bērnu gultiņai ir vairāk vērtīga priekšmeta, nevis guļamistabas īpašību.
Kā komentēts rakstā, gultiņas iegūšana jaundzimušajam Kubā ir kļuvusi par via crucis.
Dažos veikalos tos pārdod tikai par dolāru, un nākamajiem Kubas vecākiem nav iespējams samaksāt infarkta datus.
Tātad visa ģimene rūpējas par uzdevumu atrast, salabot vai izgatavot gultiņu mazuļa ierašanās brīdim.
Viens no variantiem ir iegūt gultiņu, kas jau gājusi cauri vairākām paaudzēm, salabot mīksto kāju un dot tai labu sejas mazgāšanu, lai tā būtu vairāk vai mazāk caurspīdīga jaunajam ģimenes loceklim.
Vēl viens ir doties uz galdnieku, lai to izveidotu. Lai gan to ir ļoti maz, jo tirdzniecība vairs netiek izmantota. Turklāt, ja jums nav tirdzniecības licences, cenas kļūst dārgākas, riskējot ar soda naudām un telpu slēgšanu.
Nemaz nerunājot par to, ka šūpulim izveidotā koksne ir jāpārstrādā no neizmantotajām durvīm, logiem, sijām vai mēbelēm, jo valsts kontrolē visu koksni valstī un nepārdod to privātpersonām.
Jūs redzēsiet, ka tā patiešām ir odiseja, lai panāktu mazulim kaut ko tik vienkāršu kā gultiņa.
Žurnālists piebilst: ja jums ir paveicies to iegūt, tad sarežģīta ir atrast vietu, kur to ievietot, un vēl grūtāk ir pabarot jaundzimušo.
Es tajā neiedziļinos, bet arī neatmetu savu iemeslu.
