Šodien man ir nostalģiska diena. Esmu sapratusi, ka mans bērns jau zina, kā ģērbties vienatnē, pogāt zobus, tīrīt zobus, visu nakti gulēt savā gultā un uzņemties vecākās māsas lomu.
Īsāk sakot noveco kamēr viņa vecāki mēģināja to asimilēt ar pārsteigums un nostalģija.
Kad biju jaunāka, mana sajūta bija spēcīgāka, iespējams, tāpēc, ka viņa bija pirmā un es pirmā.
Dienā, kad viņš spēra savus pirmos soļus un atstājot autiņu, tas izklausīsies pārspīlēti, bet es sajutu lielu tukšumu, kad sapratu, ka skatuve, kas nekad neatgriezīsies, beigsies. Viņa kļuva par vecāku meiteni, viņa nekad vairs nebūs bērniņa, un tas mani ļoti satrauca.
Bet, protams, mēs arī augjam kā vecāki. Tagad, kad esmu divu gadu māte un nedaudz pieredzējušāka, tas vairs nenotiek tik daudz, bet šī sajūta ir neizbēgama. No vienas puses, prieks, jo viņi aug veseli un laimīgi, bet, no otras puses, nostalģija, jo cālis atstāj čaumalu, lai pats atklātu pasauli.
Redzot, kā manas meitenes aug tik ātri, es saskaros ar lielu dilemmu kā "sabojāt" māti, ka esmu. Iemācieties atpazīt robežu starp aizsardzība un pārmērīga aizsardzība.
Pārmērīga aizsardzība ļauj šai nostalģijai mūs tik ļoti iebrukt, ka mēs viņus galu galā noslīkstam. Vērošana, kā bērni aug, ir visjaunākā lieta, bet tur, pārmērīgi aizsargājot viņus, mēs neļaujam viņiem brīvi augt. Mēs ticam, ka mēs viņiem darām labu, bet tas tā nav. Labi ir ļaut viņiem atklāt pasauli savām acīm, nevis mūsu pašu acīm.
Tā vietā, lai tos aizsargātu, viņiem jāpavada viņu izaugsmē. Izglītojiet viņus, atbalstiet viņus, bet ļaujiet viņiem dzīvot paši no savas pieredzes, pat ja viņi kļūdās, nokrīt vai kļūst neapmierināti; Tas arī pieaug.
Kā notiks ar daudziem vecākiem, mēs visi vēlamies, lai mūsu mazie vienmēr paliktu “mūsu mazuļi”, taču mums jāpieņem, ka katram bērnu dzīves posmam ir savs šarms un viņi visi ir brīnišķīgi. Aiz tāda novecojoša posma kā mazuļiem nāk cits, bet tikpat skaists.
Tagad, pēc trīsarpus gadiem, mana mazā meitene ir kļuvusi par manu labāko pavadoni. Mēs kopīgi spēlējam spēles, iepērkas, smejamies, kopjam mazo meiteni kopā un esam nodibinājuši maģiskas attiecības, kurās viens zina, ka viņa var paļauties uz otru neatkarīgi no tā, ko.
Es ceru, ka tā tas būs visu mūžu, protams, jā, jo bērnībā iestādītās sēklas ir tās, kas vēlāk nes augļus.
