Vēl vienu dienu mēs jums parādīsim vienu no māšu stāsti ka jūs sūtāt mums par godu Mātes diena.
Šodien ir Alainas mātes Talinas kārta, kura izskaidro, kā viņa ieradās šajā pasaulē.
Manas mazās princeses Alanas gaidīšana bija ilga, ļoti ilga, taču tā bija tā vērta, jo pirms ierašanās man bija jāatstāj divi mazi eņģeļi, kuri dažādu apstākļu dēļ nespēja sasniegt termiņu, tāpēc mana grūtniecība bija ļoti , bet ļoti ilgi, jo pēc otrā zaudējuma man bija jāgaida gads, lai mēģinātu vēlreiz iestāties grūtniecība.
Šī jau sen gaidītā gaidīšana kļuva arvien grūtāka, jo, lai arī mēģināju, es nevarēju iestāties grūtniecība. Es jau biju pieņēmis lēmumu sākt apaugļošanas ārstēšanu, bet, tā kā tas ir galamērķis dažas dienas pirms ārstēšanas uzsākšanas, es nolēmu veikt grūtniecības testu, nevienam nesakot, jo es jutu, ka manī notiek brīnums. Un tas notika. Šis svētīgais pārbaudījums bija pozitīvs. Es nespēju tam noticēt, es raudāju no laimes un teicu savai mātei. Mēs visi bijām laimīgi, bet mans vīrs, otrs šīs lugas aktieris, ceļoja un nevarēja viņu atrast. Es beidzot viņam piezvanīju naktī, viņš atbildēja un kliedza: "Apsveicu, nākamais jaunais tētis!" Viņš palika bez runas dažas minūtes, tad asarīgā balsī viņš man jautāja, vai tiešām esmu stāvoklī, un es beidzot varu pateikt jā. Pēc tam, kad daudz par sevi rūpējos, jo man bija zemi progesterona un žultspūšļa akmeņi, 5 mēnešu laikā viņi mums sniedza patīkamas ziņas, ka tā ir meitene. Emocijas satracināja manu vīru un mani. Mēs nevarējām aizturēt asaras, jo mums jau ir dēls un mēs gaidījām, ka atnāks meitene, un tā tas arī bija. Dzimšanas diena bija maģiska. Mēs cēlāmies ļoti agri, jo, lai nokļūtu slimnīcā, mums bija jābrauc ne mazāk kā trīs stundas. Divos pēcpusdienā es devos uz operāciju zāli sava vīra kompānijā ieplānotajā C sadaļā. Kad atceros brīdi, kad jūtu drebuļus, jo manā prātā tiek atjaunots brīdis, kurā ārsts man teica: “Es jau teicu, ka esmu bērns, vai ne?”, Un mana sirds pukstēja tik smagi, tik ļoti, ka es nespēju elpot. Beidzot pienāca laiks un es varēju noskūpstīt viņu uz pieres. Man bija mana mazā Alana un es viss ap mani pazuda uz dažām minūtēm. Tā bija tikai viņa un es, un tur es varēju just, ka viss, kas mums bija jādzen cauri vīram un man ar iepriekšējām grūtniecībām, ir tā vērts. Un tā sākās mūsu mīļotās Alana Talina maģiskais stāsts, ka šodien kopā ar viņas brāli Mateo ir mūsu dzīves cēloņi.
Mēs pateicamies Talinai par to, ka viņa mums paskaidroja, kāds bija ceļš, kas noveda viņu pie mazās Alanas stāvokļa noteikšanas, un atgādinām, ka jā kā mātes vēlaties dalīties ar mums savā stāstā kā jau ir izdarījušas citas māmiņas, varat to izdarīt, nosūtot stāstu, kura garumam jābūt no 5 līdz 8 rindkopām, uz [email protected] stāstiem ar vienu vai diviem fotoattēliem (vismaz 500 pikseļu platumā), kuros jūs kopā dodaties ārā savam dēlam vai bērniem.
Mēs turpināsim publicēt jūsu māšu stāsti visu maija mēnesi kopš Mātes diena ir pelnījis, lai to pagarinātu uz visu mēnesi, un jūs, mammas, esat pelnījuši būt arī galvenie varoņi Zīdaiņi un vairāk.
