Vēl vienu dienu mēs jums parādīsim vienu no māšu stāsti ka jūs sūtāt mums par godu Mātes diena.
Šodien ir pagrieziens pie Javerijas, Aleksandra mātes, Alanas mātes, kura skaidro, kā viņa ierašanās šajā pasaulē notika.
Mans stāsts sākas 2010. gada 12. janvārī. Šī diena bija mana iknedēļas pārbaude, es biju laimīga, jo katra diena bija vēl viens solis, lai satiktu savu mazuli. Viņi mani pārbaudīja un man teica, ka man ir paaugstināts asinsspiediens, ka man jābrauc uz slimnīcu, jo man jāievēro vairāk kontroles. 8:00 mēs devāmies uz slimnīcu, kur viņi sagatavoja mani pārbaudīt, viņi paņēma asinis un vairāk asiņu, un mans vīrs un es bijām nervozi, bet ļoti laimīgi.
Tajā naktī viņi mūs atveda atpakaļ mājās un teica mums lūgt laiku kopā ar ginekologu, lai pamudinātu uz dzemdībām. Mans vīrs viņu sauca nākamajā dienā, un ginekologs mums teica, ka mūs tajā dienā vajadzētu uzņemt slimnīcā, jo mūsu bērniņam bija jādzimst tagad. Mēs tajā dienā devāmies uz slimnīcu pulksten 18 vakarā, viņi mani ielaida istabā un izdarīja visu nepieciešamo mūsu Aleksandra lieliskajai ierašanās brīdim. Tās bija 16 stundas gaidījušas, kad mans bērniņš noies un būs 10 cm dilatācija, lai sāktu dzemdības, bet mēs bijām ļoti lēni. Pulksten 11 no rīta ieradās ginekologs, kurš man teica, ka mana soma salūzīs, un no šī brīža sekoja kontrakcijas pēc kontrakcijas. Es nevarēju izturēt vēl vienu sekundi un teicu vīram, lai zvana medmāsai, lai ieliek epidurālo daļu. Un tā tas bija, viņi uzlika manu epidurālu un es tik ļoti atslābinājos, ka viņi ienāca manī, līdz viņi gribēja ēst, bet viņi negribēja man dot. Es nebiju ne ēdis, ne gulējis 17 stundas, bet neviens no tā mani neatbaidīja, gaidot. Mana māte un māsa ieradās pulksten trijos pēcpusdienā 14. janvārī, es biju gaidījusi vairākas stundas un biju ļoti noraizējusies, jo šis īpašais brīdis nenāca. Piecos pēcpusdienā es sāku just sāpes. Sāpes, kas kļuva arvien intensīvākas. Mēs piezvanījām medmāsai, un viņa apstiprināja, ka viņa ir 10 cm gara, es biju ļoti satraukta, jo es zināju, ka jebkurā brīdī es satikšu to mazo cilvēku, kurš mani gaidīja 9 mēnešus. Medmāsa man teica, ka mēs sāksim pulksten 18, lai sagatavotos dzemdību sākumam. Un pulksten sešos sākās skaitīšana: "10, 9, 8, 7, 6 utt. Atpūsties" un tad atkal. Tā es pavadīju divas stundas solot, bet Alekss nejutās aizbraucis. Pēc vēl vienas solīšanas stundas man vairs nebija spēka. Es ieraudzīju mātes seju un teicu "es vairs nevaru". Es atceros, ka mana māte man teica "dari to mazajam cilvēkam, kurš tur atrodas, un ka tev ir bijis šis laiks ar tik lielu vēlmi viņu noskūpstīt un apskaut". Es sev teicu, ka varu. Es lūdzu no sirds izturību, no visas sirds, bet laiks pagāja un ginekologs sāka parādīt satrauktu seju. Man bija milzīgas bailes, ka kaut kas notiks ar manu mazuli, tāpēc viņi uzlika skābekļa masku, un es sajutu vēl lielākas bailes. Es lūdzos, lai es nepazustu, man bija pārāk maz spēka, tālumā dzirdēju ginekologu sakām, ka, ja bērniņš neiznāk 15 minūtēs, viņiem būs jādod man C sadaļa, tāpēc es sev teicu "jā, es varu" un Tur sākās manas dzīves lielākais izaicinājums: ienest pasaulē savu bērniņu. Astoņos pēcpusdienā viņš piedzima. Mans vīrs un es raudājam kā vēl nekad. Viņš mani apskāva, un es dzirdēju tā mazuļa saucienu, kas mani padarīja par māti. Tā jau bija mamma! Viņš nedaudz atdalījās, lai fotografētos, un mana māte piegāja klāt un teica: "Tu izskaties tā, it kā varētu!" Mana māsa mani apsveica un pateicās, ka ļāvu viņam padalīties ar šo brīdi. Es gribēju redzēt savu bērnu, es pajautāju mātei, kāpēc viņa raudāja, un viņa man teica, ka viņi to tīra. Tajā brīdī māsa tuvojās manam bērniņam un nodeva to man. Kopš tā brīža es atklāju, ka mīlestība no pirmā acu uzmetiena pastāv, kaut arī es to jau mīlēju agrāk, bet mīlestība pieauga un ar katru dienu arvien vairāk. 14. janvārī astoņos pēcpusdienā mana jaunā dzīve sākās kā mātei, mātei, kura gatavojas cīnīties pret paisumu par sava mazuļa laimi un labklājību. Tagad viņam ir apritējuši 4 mēneši, un man ir sajūta, ka laiks rit pārāk ātri, ka es pārāk neizbaudu savu bērnu un ka 24 stundas dienā pavadu pie viņa. Ja esmu par kaut ko pārliecināts, es vienmēr būšu kopā ar viņu, jo viņš manai dzīvei deva vēl vienu iemeslu un katru smaidu ikreiz, kad viņš ar tādu aizrautību pieķērās man pie pirksta, kad es atklāju, ka viņš uz mani skatās tā, kā to nav izdarījis neviens cilvēks. Ar šo tīrību un saldumu viņi man liek arvien vairāk un vairāk viņu mīlēt, mīlestību, kuru nekad nevienam nejutu, mīlestību, kuru es jūtu, jo tas ir iemesls mūsu dzīvei. Paldies Dievam, kas atnesa laimi manam vīram un man. Mēs mīlam jūs, Aleksandrs!
Mēs pateicamies Yavery, kas mums paskaidroja, kā tas bija viņas dzimšanas laiks, un mēs jums atgādinām, ka jā kā mātes vēlaties dalīties ar mums savā stāstā kā jau ir izdarījušas citas māmiņas, varat to izdarīt, nosūtot stāstu, kura garumam jābūt no 5 līdz 8 rindkopām, uz [email protected] stāstiem ar vienu vai diviem fotoattēliem (vismaz 500 pikseļu platumā), kuros jūs kopā dodaties ārā savam dēlam vai bērniem.
Mēs turpināsim publicēt jūsu māšu stāsti visu maija mēnesi kopš Mātes diena ir pelnījis, lai to pagarinātu uz visu mēnesi, un jūs, mammas, esat pelnījuši būt arī galvenie varoņi Zīdaiņi un vairāk.
