Es vēlos dalīties ar jums rakstā "Savvaļas zīdīšana", ko atradu argentīniešu psiholoģes Lauras Gūtmanes, grāmatas "Mātes stāvoklis un pašas sastapšanās ar ēnu", autorei. Šajā rakstā Gūtmans stāsta par zīdīšanas raksturs, būšana par sievieti, un mazuļa un mātes saplūšana, ko nodrošina zīdīšana.
"Lielākā daļa māšu, kuras konsultējas par grūtībām zīdīšanas laikā, uztraucas par to, kā zināt, kā rīkoties pareizi, tā vietā, lai meklētu iekšēju klusumu, dziļas saknes, sievišķības paliekas un atbalstu vīrietī, ģimenē vai sabiedrībā, kas atbalsta sastapšanos ar savu personīgo būtību. Īsta barošana ar krūti ir mūsu zemiskāko, savvaļas, filoģenētisko aspektu izpausme. Lai barotu bērnu ar krūti, gandrīz visu laiku jāpavada kails, neatstājot savus jaunos, laika ziņā iegremdētos, bez intelekta vai domu pilnveidošanas, bez vajadzības aizstāvēties no kaut kā cita, bet tikai ienirt iedomātā telpā un neredzams citiem.
Tas ir zīdīšana. Tas izlaiž mūsu senču aizmirstos vai novārtā atstātos stūrus, mūsu dzīvnieku instinktus, kas rodas, nemaz neiedomājoties, ka viņi ligzdo mūsos. Un mani aizrauj pārsteigums, ieraugot mūs laizot savus mazuļus, smaržojot viņu svaigumu, pilot starp ķermeni un citu, kļūstot par ķermeni un dejojot šķidrumus. Zīdīšanas laikā tiek izmesti meli, par kuriem visu mūžu esam stāstījuši par to, kas mēs esam vai kam mums vajadzētu būt. Tas ir apliets, spēcīgs, izsalcis, kā vilki, kā lauvas, piemēram, tīģeri, kā ķenguri, kā kaķi. Ļoti saistīts ar citu sugu zīdītājiem, pilnībā piesaistoties vaislai, atstājot novārtā pārējo sabiedrību, bet milimetriski uzmanīgi ievērojot jaundzimušo vajadzības. Priecājos par brīnumu, mēģinot atzīt, ka mēs bijām tie, kas to ļāva, un atkalapvienoties ar to, kas ir cildens. Tā ir mistiska pieredze, ja mēs ļaujam tam tā būt. Tas ir viss, kas nepieciešams, lai varētu barot bērnu ar krūti. Nav metožu, nav grafiku, nav padomu, nav pulksteņu, nav kursu. Jā, citu (vīrs, sieviešu tīkls, sabiedrība, sociālā joma) atbalsts, norobežošanās un uzticēšanās ir tāda pati kā jebkad. Tikai atļauja būt tam, ko vēlamies, darīt to, ko vēlamies, un mūs aizraut savvaļas neprāts. Tas ir iespējams, ja saprot, ka sieviešu psiholoģijā ir iekļauta dziļi iesakņojusies pieķeršanās mātes-zemei, ka būtne būtībā ir raksturīga sieviešu būtībai un, ja šis aspekts netiek atklāts, zīdīšana vienkārši Tas neplūst. Mēs tik ļoti neatšķiramies no upēm, vulkāniem, mežiem. Ir nepieciešams tikai tos pasargāt no uzbrukumiem. Sievietēm, kuras vēlas barot bērnu ar krūti, ir izaicinājums neiet pārāk tālu no mūsu savvaļas instinktiem. Mums ir tendence prātot, lasīt bērnu aprūpes grāmatas un tādā veidā mēs zaudējam asi tik daudzās it kā “profesionālajās” padomēs. Ir ideja, kas iziet cauri un deaktivizē zīdīšanas dzīvnieciskumu, un tā ir uzstājība, lai māte būtu atdalīta no mazuļa ķermeņa. Pretstatā domām, bērniņš visu laiku jānes mātei, pat un it īpaši, ja viņa guļ. Fiziskā atdalīšana, kurai mēs pakļaujamies kā dimad, kavē zīdīšanas plūstamību. Rietumu mazuļi pārāk daudz stundu gulē grozā vai ratiņos vai bērnu gultiņā. Šāda izturēšanās vienkārši draud ar krūti. Tā kā zīdīšana ir pastāvīga ķermeņa un enerģijas aktivitāte. Tas ir kā upe, kas nevar pārtraukt plūst: ja tā ir aizsprostota, tā novirza savu plūsmu. Zīdīšanas periods ir pēc iespējas ilgāks bērna piedzimšana ar upa. Tas ir ķermenis, tas ir klusums, tas ir savienojums ar neredzamo pazemes, tas ir emocionāls saplūšana, tas ir neprāts. Jā, jums jāiet mazliet traki, lai neatpaliktu. "
Zīdaiņiem un vairāk | 50 iemesli zīdīt bērnu
